Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Tieši līdz 1860, Rīga bija nocietināta bastions, ar tās infrastruktūras un ekonomiskā attīstība nosaka militāro stratēģiju. Tas bija tikai pēc izmaiņām stratēģiskiem apsvērumiem, Rigas_pils_m un pēc demontāžas nocietinājumus, ka šī senā tirdzniecības pilsēta pārtapa rūpniecības centrs ar vairāku valstu iedzīvotājiem. Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem 1867. gadā no 102 590 iedzīvotājiem 42,9% bija vācu, 25,1% krievu un 23,6% latviešu. Mūsdienu autors Matīss Kaudzīte raksturo savu nacionālo segmentu iedzīvotāju šādi: Līdz vidū pagājušā gadsimta latvieši neatzina sevi par tādu, bet minēta sevi kā neviens cits kā lauksaimnieks, ir tas, kā tie tika saukti tie, kuri šķita, vai, bija virs tiem. Un tiešām, pēc nodarbošanās un statusu tie bija nekas cits.

Pat tad, ja nosaukums Latvijas bija nodarbināti, tas bija jāsaprot lauksaimnieks, jo neviens iedomāties, ka lauksaimnieks un Latvijā bija divi dažādi jēdzieni. Riga_pilsThe latvieši, kuri bija guvuši labklājību Rīgā iemācījies vācu valodu un bieži noliedza savu etnisko saknes. Tas nebija viegli noteikt savus tautiešus pilsētā. otrajā pusē 19.gadsimta laikā apstākļi mainījās pēc atcelšanas diskriminējošiem tiesību aktiem pret lauksaimniekiem. Arvien vairāk latviešu ieradās Rīgā un viņu dzīvesveids piedzīvoja pamatīgas izmaiņas. Par latviskās identitātes attīstību un izaugsmi savā inteliģences izraisīja pastiprinātu līmeni valsts pašcieņu, un latvieši atrada vajadzību pēc sabiedriska organizācija, kas ļautu mērķtiecīgu vākšanu un vietu, kultūras atpūtai, informācijas apmaiņu un veicinot zināšanu.